Aizlaidām uz Braslavu ar baikiem, pieredze pozitīva. Purvi baigi skarbie, nātres pāri galvai, meža ceļu vietā ciņi un dubļu peļķes līdz celim. Dunduri un sarkanās mušas kož pat cauri repelentam. Viss, ko mēs mīlam MTB. Robežu šķērsojām viegli, gandrīz bez rindas, vajadzīga tikai apdrošināšana, lētā Balta vai Ergo.
Nakšņojām pie radiem, ar šo nepalīdzēšu. Kad braucām atpakaļ, mantas nepārbaudīja. Grantsceļi bieži vien briesmīgi, izdangāti vieglo auto un lauksaimniecības kravas automašīnu milzīgā daudzuma dēļ. Kur vien iespējams, nobraucām pļavā vai purvā. Kā jau esmu teicis ne reizi vien, "veļas dēļa" stila gruntsceļš – mana visnemīļākā lieta.
Maz ar to, ka apdegām saulē un sadzēlāmies nātrēs, mēs vēl 1,5 km gājām pa lauku, skrāpējot kājas pret cigoriņiem. Tad mums ceļā patrāpījās vecis, kuram pakaļ staigāja zoss, gluži kā sunītis. Vecis brīdināja, ka priekšā ir žogs. Taču mūsu devīze – uzticies, bet pārbaudi. Starp citu, es apvaicājos par zosi. Vīrietis baltkrievu valodā atbildēja, ka zoss viņam staigā pakaļ visur un nepārtraukti sarunājas.
Žogs izrādījās pamatīgs, metrus 2,5 augsts, no sieta.
Nācās kāpt pāri, uz safari parku, kur var apskatīt savvaļas dzīvniekus. Mēs nezinājām, kas tas ir, un domājām, ka mūs nošaus. Par laimi, parks ir tikai acu priecēšanai.
Laikam gan tas bija vissarežģītākais trips šajā sezonā, neskaitot reidu pa kalniem Itālijā. Īpaši ņemot vērā, ka minos trešo dienu pēc kārtas, un katru dienu vairāk par 70 km.
